Kas ir alkšņa koks Informācija par alkšņa kokiem

Vienkāršākais alkšņa koka atpazīšanas veids ir tā īpatnējais mazais augļa korpuss, ko sauc par strobi. Tie parādās rudenī un izskatās kā 1 collas gari konusi. Strobiles paliek uz koka līdz nākamajam pavasarim, un tajās esošās mazās, riekstu veida sēklas piegādā ziemas barību putniem un mazajiem zīdītājiem.

Sieviešu ziedi uz alkšņa koka zaros stāv stāvus, savukārt tēviņi ir garāki un nokarājas. Dzeloņi saglabājas ziemā. Kad lapas vairs nav, tās kokam piešķir smalku žēlastību un skaistumu, mīkstinot pliko zaru izskatu.

Lapas nodrošina citu alkšņu koku identifikācijas metodi. Olas formas lapām ir sakņotas malas un atšķirīgas vēnas. Centrālā vēna iet uz lapas centru, un virkne sānu vēnu virzās no centrālās vēnas uz ārmalu, leņķiski pret lapas galu. Lapojums paliek zaļš, līdz tas nokrīt no koka rudenī.

Papildu informācija par alkšņu kokiem

Dažādos alkšņu koku tipos ietilpst augsti koki ar vieniem stumbriem un daudz īsāki, daudzstumbru paraugi, kurus var audzēt kā krūmus. Koku veidi aug no 40 līdz 80 pēdām un ietver sarkanos un baltos alkšņus. Šos divus kokus varat atšķirt pēc lapām. Lapas uz sarkanā alkšņa ir cieši sarullētas zem malām, bet baltalkšņa lapas ir plakanākas.

Sitka un plānā alkšņa augstums nepārsniedz 25 pēdas. Tos var audzēt kā lielus krūmus vai mazus kokus. Abiem ir vairāki kāti, kas izriet no saknēm, un jūs varat tos atšķirt pēc lapām. Sitkām ir ļoti smalkas atkāpes lapu malās, savukārt plānajiem alkšņiem ir rupji zobi.

Alksnis koki no gaisa var iegūt un izmantot slāpekli tāpat kā pākšaugi, piemēram, pupas un zirņi. Tā kā viņiem nav nepieciešams slāpekļa mēslojums, tie ir lieliski piemēroti apgabaliem, kas netiek regulāri uzturēti. Alkšņi ir labi piemēroti mitrām vietām, taču bagātīgs mitrums to izdzīvošanai nav vajadzīgs, un tie var arī zelt apgabalos, kur reizēm ir viegls vai mērens sausums.